STARPTAUTISKAIS ĒTIKAS KODEKSS ARODVESELĪBAS SPECIĀLISTIEM

ARODVESELĪBAS SPECIĀLISTU PIENĀKUMI UN SAISTĪBAS

1. Arodveselības prakses galvenais mērķis ir aizsargāt nodarbināto veselību un veicināt drošu un veselībai nekaitīgu darba vidi. Šī mērķa sasniegšanai arodveselības speciālistiem jāizmanto apstiprinātas riska novērtēšanas metodes, jāpiedāvā efektīvi profilaktiskie pasākumi un jāseko līdzi to ieviešanai. Arodveselības speciālistiem ir jānodrošina pietiekama informācija darba devējiem viņu pienākumu realizācijai arodveselības jomā, un godīgi jākonsultē nodarbinātie par viņu veselības aizsardzību un veicināšanu darbā. Arodveselības speciālistiem vajadzētu uzturēt tiešu kontaktu ar drošības un veselības komisijām, kur tās pastāv.

2. Arodveselības speciālistiem ir jāpārzina darbs un darba vide, kā arī pastāvīgi jāpilnveido sava kompetence un jābūt labi zinošiem zinātniskajā un tehniskajā jomā, tai skaitā par arodkaitējumiem un visefektīvākajiem līdzekļiem risku novēršanai vai samazināšanai. Arodveselības speciālistiem regulāri ir jāapmeklē darba vietas un jākonsultē nodarbinātie, speciālisti un vadība par veicamo darbu.

3. Arodveselības speciālistiem ir jākonsultē vadība un nodarbinātie par faktoriem uzņēmumā, kas var ietekmēt nodarbināto veselību. Arodkaitējuma risku novērtēšanas rezultātā ir jāizstrādā darba drošības un veselības plāns un risku novēršanas pasākumu programma, kas piemērota uzņēmuma vajadzībām. Arodveselības speciālistiem ir jāpiedāvā tāds darbības plāns, kas balstīts uz jaunākajiem zinātnes un tehniskas sasniegumiem, kā arī uz zināšanām par darba vidi. Arodveselības speciālistiem ir jānodrošina arī informācija par preventīvo pasākumu programmu, kurai jābūt piemērotai uzņēmumā pastāvošajiem riskiem un kurai būtu jāietver piemērotus pasākumus darba drošības un veselības kaitējuma kontrolēšanai, to pārraudzībai un seku mazināšanai nelaimes gadījumos.

4. Īpaša uzmanība sākotnēji jāvelta vienkāršiem preventīviem pasākumiem kuri ir rentabli, tehniski pamatoti un viegli ieviešami. Turpmākās izpētes rezultātā ir jāanalizē šo pasākumu efektivitāte un jāapsver komplicētāku pasākumu ieviešanu nepieciešamības gadījumā. Ja ir šaubas par arodkaitējuma nopietnību, nekavējoties ir jāveic piesardzības pasākumi.

5. Ja darba devējs atsakās vai nevēlas atbilstoši rīkoties, lai novērstu risku vai uzlabotu situāciju, kura ir drauds strādājošo veselībai un drošībai, arodveselības speciālistiem pēc iespējas ātrāk tas rakstiski jādara zināms attiecīgajai augstākai atbildīgajai vadības personai, uzsverot nepieciešamību ņemt vērā zinātniski apstiprinātus faktus un piemērot veselības aizsardzības standartus, tai skaitā arodekspozīcijas robežvērtības, kā arī jāatgādina darba devēja pienākumus ievērot likumus un noteikumus, un tādējādi pasargāt nodarbināto veselību. Nepieciešamības gadījumā ir jāinformē nodarbinātie un viņu pārstāvji uzņēmumā un jāsazinās ar kompetento institūciju.

6. Arodveselības speciālistiem objektīvi un piesardzīgi jāinformē nodarbinātos par arodkaitējumiem, kuriem viņi var būt pakļauti, neslēpjot faktus un uzsverot preventīvos pasākumus. Arodveselības personālam jāsadarbojas ar darba devēju un jāīsteno savus pienākumus, nodrošinot vadības personālam un nodarbinātajiem nepieciešamo informāciju un apmācību par drošību un veselību.

7. Arodveselības speciālisti nedrīkst atklāt ražošanas un komerciālos noslēpumus, kurus viņi uzzina realizējot savus pienākumus. Taču viņi nedrīkst slēpt informāciju, kas ir nepieciešama, lai pasargātu nodarbināto vai sabiedrības drošību un veselību. Kad nepieciešams, arodveselības speciālistiem jāinformē kompetentās institūcijas, kuras ir atbildīgas par normatīvo aktu ieviešanu.

8. Veselības uzraudzības mērķiem un niansēm ir jābūt skaidri definētām, un nodarbinātajiem ir jābūt informētiem par tām. Kompetentas institūcijas apstiprinātam arodveselības speciālistam ir jāizvērtē šādas uzraudzības nepieciešamība un jāinformē nodarbināto vairākumu. Pārbaužu un veselības uzraudzības programmu potenciālās pozitīvās un negatīvās sekas ir jāapspriež ar šajās programmās iesaistītajiem nodarbinātajiem.

9. Veselības uzraudzības programmu ietvaros veikto pārbaužu rezultātus ir jāizskaidro iesaistītajiem nodarbinātajiem. Nosakot kandidātu piemērotību darbam, ir jābalstās uz nodarbinātā veselības novērtējumu un viņa zināšanām par darba un darba vietas prasībām. Nodarbinātajiem jābūt informētiem par iespēju apstrīdēt atzinumus, kas saistīti ar viņu piemērotību darbam, ja viņiem ir pretējs viedoklis. Ir jābūt ieviestai apelācijas kārtībai.

10. Nacionālajos likumos vai noteikumos noteiktie pārbaužu rezultāti ir jāpaziņo vadībai tikai saistībā ar nodarbinātā piemērotību vai medicīniskiem ierobežojumiem veikt paredzēto darbu vai atrasties arodkaitējuma iedarbībā. Vispārējo informāciju par piemērotību darbam un veselību vai potenciālo darba vides draudu ietekmi uz veselību var nodrošināt informēts nodarbināto vairākums.

11. Ja strādājošo veselības stāvoklis un pildāmo uzdevumu raksturs ir tāds, kas var apdraudēt citu drošību, tad nodarbinātajam jābūt informētam par šo situāciju. Īpaši bīstamu situāciju gadījumā vadībai un arī kompetentai institūcijai, ja tas ir prasīts normatīvajos aktos, jābūt informētai par pasākumiem, kas nepieciešami citu personu drošības nodrošināšanai.

12. Bioloģiskie testi un citas izmeklēšanas ir jāizvēlas, ņemot vērā to lietderīgumu nodarbināto veselības aizsardzības nodrošināšanai, rūpīgi izvērtējot to jūtību, specifiku un paredzamību. Arodveselības speciālistiem savā praksē nav jāizmanto pārbaudes testi vai izmeklēšanas, kuri nav droši vai arī kuriem ir zema paredzamība. Ja ir iespējama izvēle, tad priekšroka vienmēr jādod neinvazīvām metodēm un pārbaudēm kuras nav saistītas ar draudiem nodarbināto veselībai. Invazīvu izmeklēšanu vai pārbaudi, kas ietver risku nodarbināto veselībai, var ieteikt tikai pēc ieguvumu un ietverto risku novērtējuma. Šādu pārbaudi nedrīkst veikt tikai apdrošināšanas prasību dēļ. Par šādu izmeklēšanu ir jāinformē nodarbinātie, un tā jāveic saskaņā ar augstākajiem profesionālajiem standartiem.

13. Arodveselības speciālisti var veicināt sabiedrības veselību kopumā, īpaši veicot veselības izglītību, veselības veicināšanas aktivitātes un veselības pārbaudes. Iesaistoties plašākās sabiedrības veselības programmās, arodveselības speciālistiem ir jāiesaista darba devēji un nodarbinātie to plānošanā un realizēšanā. Viņiem ir jānodrošina nodarbināto personisko veselības datu konfidencialitāte.

14. Arodveselības speciālistiem ir jāapzinās sava loma attiecībā uz sabiedrības un apkārtējās vides aizsardzību. Viņiem ir jāievieš un jāpiedalās vides kaitīguma, kas rodas vai var rasties uzņēmuma darbības rezultātā, novēršanas pasākumu noteikšanā, novērtēšanā un ieteikšanā.

15. Arodveselības speciālistiem jāziņo zinātniskajām aprindām par jauniem vai aizdomīgiem arodkaitējumiem un iespējamām to novēršanas metodēm. Pētniecībā iesaistītajiem arodveselības speciālistiem sava darbība jāplāno un jāveic balstoties uz zinātniski pamatotiem principiem, ievērojot pilnīgu profesionālo neatkarību un sekojot pētniecības darba ētiskajiem principiem, ieskaitot neatkarīgas ētikas komitejas novērtējumu.

NOSACĪJUMI ARODVESELĪBAS SPECIĀLISTU FUNKCIJU IZPILDEI

16. Arodveselības speciālistiem jārīkojas strādājošo veselības un drošības interesēs. Arodveselības speciālistu vērtējumiem jābūt zinātniski pamatotiem un tehniski kompetentiem un, ja nepieciešams, viņiem jāizmanto citu ekspertu padoms. Arodveselības speciālistiem ir jāatturas no jebkura vērtējuma paziņošanas vai darbības, kas var apdraudēt uzticību viņu godīgumam un objektivitātei.

17. Arodveselības speciālistiem ir jāsaglabā pilnīga profesionālā neatkarība, un savu funkciju izpildē jāievēro konfidencialitātes nosacījumi. Konsultējot darba devēju, nodarbinātos vai to pārstāvjus uzņēmumā par arodkaitējumiem un situācijām, kas rada draudus veselībai un drošībai, arodveselības speciālists nekādos apstākļos nevar pieļaut, ka viņu spriedumus un slēdzienus ietekmētu kāds interešu konflikts.

18. Sniedzot arodveselības pakalpojumus, arodveselības speciālistiem jāveido uz uzticību, paļāvību un taisnīgumu balstītas attiecības ar saviem klientiem. Jāizturas vienlīdzīgi pret visiem nodarbinātajiem, bez jebkādas diskriminācijas attiecībā uz to vecumu, dzimumu, sociālo statusu, etnisko piederību, politiskajiem, ideoloģiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, slimības raksturu vai cēloni, kurš ir konsultēšanās iemesls ar arodveselības speciālistu. Jānodibina un jāuztur brīva sazināšanās starp arodveselības speciālistiem un augstākās vadības darbinieku vai direktoru padomi, kuri ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu saistībā ar darba apstākļiem un darba organizāciju, kā arī darba vidi uzņēmumā.

19. Arodveselības speciālistiem jāprasa, lai viņu darba līgumā tiek iekļauts punkts par ētiku, lai arodveselības speciālists būtu tiesisks piemērot profesionālos ētikas standartus un principus. Arodveselības speciālistiem nav jāpieņem arodveselības prakses nosacījumus, kas nepieļauj viņu funkciju veikšanu atbilstoši profesionālajiem ētikas standartiem un principiem. Darba līgumam jāietver sekojoši pamatprincipi: juridiska un ētiska nostāja konflikta gadījumā, dokumentācijas pieejamība un, īpaši, konfidencialitātes princips. Arodveselības speciālistiem jānodrošina, lai viņu darba vai pakalpojumu līgums neietver nosacījumus, kas varētu ierobežot viņu profesionālo neatkarību. Šaubu gadījumā līguma nosacījumus jāpārbauda kompetentās institūcijās.

20. Lai noteiktu arodveselības problēmas uzņēmumā, arodveselības speciālistiem jāuztur precīza dokumentācija, ievērojot atbilstošu konfidencialitātes pakāpi. Šāda dokumentācija ietver informāciju, kas saistīta ar darba vides uzraudzību, personas datiem, piemēram, nodarbinātības vēstures un ar veselību saistītā informāciju, tāda kā arodekspozīcijas vēsture, personas arodkaitējuma ekspozīcijas monitoringa rezultāti un piemērotības sertifikāts (izziņa par veselības stāvokli). Nodarbinātajiem jābūt pieejai viņu personīgajai dokumentācijai.

21. Nodarbināto individuālo slimību dati un medicīnisko izmeklēšanu rezultāti jāatzīmē konfidenciālos failos, par kuru glabāšanas drošību atbild arodveselības ārsts vai arodveselības medmāsa. Pieeja šiem failiem, to nosūtīšana un nodošana, un šajos failos saturošās informācijas izmantošana ir noteikta nacionālajā likumdošanā un nacionālajos ārstu ētikas kodeksos.

22. Vadībai, nodarbināto pārstāvjiem uzņēmumā, drošības vai veselības komitejām var atklāt informāciju, kura raksturo nodarbināto grupas veselību un kura nevar identificēt atsevišķus nodarbinātos, ja šāda informācija ir viņiem nepieciešama, lai veicinātu kaitējumiem iespējami pakļauto nodarbināto grupu veselību un drošību. Par darba traumām un arodslimībām ir jāziņo kompetentai institūcijai saskaņā ar nacionālo likumdošanu.

23. Arodveselības speciālisti nedrīkst lūgt personīgu informāciju, kas nav saistīta ar strādājošo veselības aizsardzību darbā. Tomēr arodveselības ārsti ar nodarbinātā piekrišanu var pieprasīt papildus informāciju no cita nodarbinātā ārsta vai slimnīcas medicīniskā personāla, ar mērķi aizsargāt šī nodarbinātā veselību. Iegūstot informāciju šim nolūkam, arodveselības ārstam ir jāinformē nodarbinātā ārsts vai slimnīcas medicīniskais personāls par viņa /viņas lomu un mērķi, kāpēc šī informācija ir nepieciešama. Ar nodarbinātā piekrišanu arodveselības ārsts vai medmāsa, ja nepieciešams, informē nodarbinātā ārstu par būtiskiem veselības bojājumiem, kas liecina par noteiktu darba vides riska faktoru iedarbību.

24. Arodveselības speciālistiem jāsadarbojas ar citiem medicīnas speciālistiem nodarbināto veselības un medicīniskās informācijas konfidencialitātes aizsardzībai. Ja pastāv īpaši nopietnas problēmas, tad arodveselības speciālistiem jāinformē kompetentā institūcija par lietotajām procedūrām un praksi, kas pēc viņu domām neatbilst ētikas principiem. Īpaši tas attiecas uz medicīnisko konfidencialitāti, ietverot mutiskus komentārus, dokumentu uzglabāšanu, dokumentu konfidencialitāti un datorā ievadītās informācijas aizsardzību.

25. Arodveselības speciālistiem ir jāveicina darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju apziņu par pilnīgas profesionālās neatkarības nepieciešamību un jāizvairās pārkāpt medicīnisko konfidencialitāti, lai respektētu cilvēka cieņu un vairotu arodveselības prakses pieņemamību un efektivitāti.

26. Lai ieviestu visaugstākos arodveselības prakses ētikas standartus, arodveselības speciālistiem jāmeklē darba devēju, nodarbināto un viņu pārstāvju, kā arī kompetento institūciju atbalsts. Viņiem vajadzētu ieviest profesionālā audita programmu pašu darbībām, lai nodrošinātu to, ka atbilstošie standarti ir nostabilizējušies, ka tie ir iepazīti, un ka nepilnības, ja tādas pastāv, ir atklātas un koriģētas.