Pārlekt uz saturu. | Pārlekt uz navigāciju

DDVA tīkls

Izvēlēties valodu:

Jūs atrodaties šeit: Sākums Tiesību akti lav Latvijas RepublikaS Saeima

Latvijas RepublikaS Saeima

 

Valsts darba inspekcijas likums*

1.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt Valsts darba inspekcijas tiesisko statusu, uzdevumu un funkcijas.

2.pants. Valsts darba inspekcijas tiesiskais statuss

(1) Valsts darba inspekcija (turpmāk — Darba inspekcija) ir Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde.

(2) Darba inspekcija ir juridiskā persona, un tai ir zīmogs ar papildinātā mazā Latvijas valsts ģerboņa attēlu un pilnu Darba inspekcijas nosaukumu.

(3) Darba inspekcijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

3.pants. Darba inspekcijas uzdevums un funkcijas

(1) Darba inspekcijas uzdevums ir veikt pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu valsts politikas īstenošanu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā.

(2) Realizējot šā panta pirmajā daļā minēto uzdevumu, Darba inspekcija pilda šādas funkcijas:

1) uzrauga un kontrolē darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības normatīvo aktu prasību ievērošanu;

2) kontrolē, kā darba devēji un darbinieki savstarpēji pilda pienākumus, kurus viņiem nosaka darba līgumi un darba koplīgumi;

3) veicina darba devēju un darbinieku sadarbību;

4) veic pasākumus, lai sekmētu domstarpību novēršanu starp darba devēju un darbiniekiem;

5) pēta darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus;

6) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanu un vienotu reģistrāciju;

7) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piedalās arodsaslimšanas gadījumu izmeklēšanā;

8) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izmeklē bīstamo iekārtu avārijas;

9) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā reģistrē bīstamās iekārtas;

10) izsniedz atļaujas bīstamo iekārtu ekspluatācijas uzsākšanai;

11) kontrolē darba vietās esošo darba aprīkojumu, personāla individuālo un kolektīvo aizsardzības līdzekļu, veselībai kaitīgo un bīstamo vielu izmantošanu, kā arī tehnoloģisko procesu ievērošanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

12) veic normatīvajos aktos noteikto iekārtu, darba vietās esošā darba aprīkojuma un personāla individuālo un kolektīvo aizsardzības līdzekļu tirgus uzraudzību;

13) sniedz bezmaksas konsultācijas darba devējiem, darbiniekiem un bīstamo iekārtu valdītājiem par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības normatīvo aktu prasībām;

14) izsniedz licences juridiskajām personām, kuras veic darbinieku apmācību darba aizsardzībā, darba aizsardzības speciālistu sagatavošanu un viņu kvalifikācijas paaugstināšanu;

15) organizē Eiropas Darba drošības un veselības aģentūras nacionālā kontaktpunkta izveidi un nodrošina tā darbību.

4.pants. Darba inspekcijas uzraudzības un kontroles joma

(1) Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei ir pakļauti:

1) komersanti, valsts un pašvaldību iestādes, reliģiskās un sabiedriskās organizācijas;

2) darba devēji un to pilnvarotās personas atbilstoši tām uzticētajiem pienākumiem un pilnvarām;

3) uzņēmumu (organizatorisku vienību, kurās darba devēji nodarbina nodarbinātos) darba vietas, kā arī jebkuras citas vietas uzņēmumā, kas nodarbinātajam ir pieejamas darba gaitā (turpmāk — uzraudzības un kontroles objekts).

(2) Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei ir pakļautas bīstamās iekārtas un to valdītāji.

5.pants. Darba inspekcijas amatpersonas

(1) Darba inspekcijas amatpersonas ir Darba inspekcijas direktors un visu līmeņu valsts darba inspektori. Darba inspekcijas amatpersonas ir valsts civildienesta ierēdņi.

(2) Darba inspekcijas amatpersonām ir tiesības:

1) uzrādot dienesta apliecību, bez iepriekšējas paziņošanas vai atļaujas saņemšanas jebkurā diennakts laikā, arī darba devēja vai bīstamo iekārtu valdītāja prombūtnē:

a) apmeklēt un apskatīt viņu uzraudzībai un kontrolei pakļautos objektus,

b) pārbaudīt darba procesu, darba vidi un darba aizsardzības pasākumus;

2) veikt pārbaudi, kontroli un izmeklēšanu vai pieprasīt informāciju, kas nepieciešama, lai pārliecinātos, ka normatīvo aktu prasības tiek ievērotas, šai nolūkā:

a) iztaujāt darba devējus, bīstamo iekārtu valdītājus, darbiniekus un citas personas par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumiem,

b) pieprasīt uzskaites, reģistrācijas vai citus dokumentus, kas nepieciešami saskaņā ar normatīvajiem aktiem par darba tiesiskajām attiecībām, darba aizsardzību un bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību, lai pārliecinātos, ka šie dokumenti atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī pieprasīt to kopijas un izrakstus,

c) pieprasīt informāciju, kas nepieciešama Darba inspekcijai, lai risinātu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus,

d) veikt darba vides faktoru mērījumus, fotografēt, veikt audioierakstus un videoierakstus, kā arī ņemt materiālu un vielu paraugus analīzei,

e) pieaicināt speciālistus sevišķu uzdevumu veikšanai;

3) uzaicināt uz Darba inspekciju darba devējus, bīstamo iekārtu valdītājus, darbiniekus vai citas fiziskās personas, vai juridisko personu pārstāvjus, lai no viņiem iegūtu informāciju par darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumiem vai sniegtu viņiem informāciju, paskaidrojumus un cita veida palīdzību šajos jautājumos;

4) organizēt darba devēju, bīstamo iekārtu valdītāju, darba devēju un darbinieku organizāciju pārstāvju un citu juridisko personu pārstāvju un fizisko personu tikšanos, lai apspriestu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumus;

5) saņemt no darba devējiem un bīstamo iekārtu valdītājiem tādu ar inspicējamā objekta specifiku, atrašanās vietu, veicamās pārbaudes raksturu un ilgumu samērojamu apstākļu nodrošinājumu, kāds nepieciešams Darba inspekcijas uzdevuma izpildei;

6) pieņemt lēmumus darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jautājumos, kā arī izteikt brīdinājumus un dot rīkojumus darba devējiem vai bīstamo iekārtu valdītājiem;

7) apturēt uzņēmumu darbību saskaņā ar normatīvajiem aktiem par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību;

8) administratīvo pārkāpumu izskatīšanai noteiktajā kārtībā administratīvi sodīt darba devējus un bīstamo iekārtu valdītājus, kā arī citas personas.

(3) Darba inspekcijas amatpersonu pieņemtie lēmumi, izdotie rīkojumi un izteiktie brīdinājumi šajā likumā noteiktās kompetences ietvaros ir obligāti pildāmi visām Darba inspekcijas uzraudzībai un kontrolei pakļautajām juridiskajām un fiziskajām personām.

6.pants. Darba inspekcijas direktors

(1)   Darba inspekcijas direktora (turpmāk — direktors) kandidatūru pēc

labklājības ministra ieteikuma apstiprina Ministru kabinets. Labklājības ministrs direktoru ieceļ amatā un atbrīvo no amata, ievērojot Valsts civildienesta likumā noteiktās prasības.

(2) Direktors:

1) vada Darba inspekciju un ir atbildīgs par Darba inspekcijas uzdevumu izpildi;

2) apstiprina Darba inspekcijas ikgadējo darbības programmu un kalendāra plānu;

3) nosaka Darba inspekcijas struktūru;

4) nosaka Darba inspekcijas amatpersonu un darbinieku pienākumus un pārrauga viņu darbību;

5) izskata sūdzības un pieņem lēmumus par Darba inspekcijas amatpersonu rīcību;

6) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv Darba inspekciju.

7.pants. Darba inspekcijas finansēšanas kārtība

(1) Darba inspekcija tiek finansēta no valsts budžeta.

(2) Darba inspekcijas uzliktie administratīvie naudas sodi tiek ieskaitīti valsts pamatbudžeta ieņēmumos.

8.pants. Aizliegums izpaust informāciju

Darba inspekcijas amatpersonām un darbiniekiem, pildot dienesta pienākumus, kā arī pēc valsts civildienesta atstāšanas vai tad, ja tiek izbeigtas vai pārtrauktas darba attiecības ar Darba inspekciju, aizliegts nelikumīgi izpaust šādu ierobežotas pieejamības informāciju:

1) informāciju, kas saistīta ar Darba inspekcijas izskatāmo iesniegumu un sūdzību lietas materiāliem;

2) informāciju par bīstamo iekārtu reģistru;

3) komercnoslēpumus par darba procesiem, kuri kļuvuši zināmi, pildot dienesta pienākumus;

4) ziņas par personām, kuras iesniegušas sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem, kā arī informāciju par to, ka pārbaude veikta sakarā ar šādas sūdzības saņemšanu;

5) ziņas par komersantiem, kas Darba inspekcijai pieprasa licences normatīvajos aktos noteiktajos komercdarbības veidos.

9.pants. Informācijas sniegšana citām personām

(1) Darba inspekcijas amatpersonas nodrošina to rīcībā esošās informācijas pieejamību sabiedrībai saskaņā ar normatīvajiem aktiem par informācijas atklātību.

(2) Darba inspekcija sadarbojas ar Eiropas Savienības dalībvalstu kompetentajām institūcijām, kas uzrauga un kontrolē normatīvo aktu ievērošanu darba tiesisko attiecību, darba aizsardzības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā. Šāda sadarbība īpaši attiecas uz informācijas sniegšanu saistībā ar darbinieku nosūtīšanu uz attiecīgo Eiropas Savienības dalībvalsti, un šī informācija sniedzama bez maksas.

10.pants. Darba inspekcijas nodrošināšana ar informāciju

(1) Uzņēmumu reģistrs, Valsts ieņēmumu dienests, bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra”, kā arī citas valsts un pašvaldību iestādes bez maksas sniedz Darba inspekcijai informāciju, kas nepieciešama tās uzdevuma un funkciju veikšanai.

(2) Ārstniecības iestādes un tiesībaizsardzības iestādes pēc Darba inspekcijas pieprasījuma bez maksas sniedz to rīcībā esošo informāciju, kas nepieciešama darbā notikušo nelaimes un arodsaslimšanas gadījumu, kā arī bīstamo iekārtu avāriju izmeklēšanai.

11.pants. Darba inspekcijas amatpersonu lēmumu, rīkojumu un brīdinājumu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana

(1) Persona, kura uzskata, ka attiecīgais administratīvais akts ierobežo tās tiesiskās intereses, visu līmeņu valsts darba inspektoru rīkojumus vai brīdinājumus var pārsūdzēt direktoram 10 dienu laikā no brīža, kad tā par rīkojumu vai brīdinājumu uzzinājusi.

(2) Persona, kura uzskata, ka attiecīgais administratīvais akts ierobežo tās tiesiskās intereses, visu līmeņu valsts darba inspektoru lēmumus var pārsūdzēt direktoram 10 dienu laikā no brīža, kad tā par lēmumu uzzinājusi, bet direktora lēmumu — pārsūdzēt tiesā 10 dienu laikā kopš lēmuma stāšanās spēkā.

(3) Rīkojuma vai brīdinājuma apstrīdēšana neaptur rīkojuma vai brīdinājuma izpildi, izņemot gadījumus, kad tā tiek apturēta ar sūdzības izskatītāja rakstveida lēmumu.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par Valsts darba inspekciju” (Likumu un noteikumu krājums, 17.05.39., 12.nr.; Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 20./21.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 16.nr.; 1995, 8.nr.; 1996, 24.nr.).

2. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk

kā līdz 2002.gada 31.maijam piemērojami Ministru kabineta 1996.gada 30.aprīļa noteikumi nr.157 “Noteikumi par bīstamo iekārtu avāriju izmeklēšanas un uzskaites kārtību”.

3. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 31.decembrim piemērojami Ministru kabineta 1998.gada 21.jūlija noteikumi nr.260 “Kārtība, kādā izsniedzamas spridzināšanas darbu atļaujas un atļaujas sprāgstvielu noliktavas ierīkošanai”.

4. Šā likuma 3.panta 14.punkts ir spēkā līdz 2002.gada 31.decembrim.

Likums stājas spēkā 2002.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 13.decembrī.

Valsts prezidentes vietā

Saeimas priekšsēdētājs                                                    J.Straume

Rīgā 2001.gada 28.decembrī



* Pieņemts 28.12.2001, Stājas spēkā ar 2002.gada 1.janvāri,

   Publicēts: LV 28.12.2001, nr.188