GALVENO REZULTĀTU KOPSAVILKUMS

Juha Antila & Pekka Ylöstalo
Darba dzīves barometrs Baltijas valstīs 2002.gadā.
Darba politikas pētījumi 247. Darba ministrija. Helsinki, 2003.gads

Darba dzīves barometra mērķis ir novērtēt pašreizējo situāciju darba dzīves kvalitātē Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, kā arī pārmaiņas tajā. Pētījums ir daļa no sadarbības projekta ar kaimiņvalstīm, ko īsteno un finansē Somijas Darba ministrija un vada pētnieki no Somijas Universitātes. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Sociālo lietu ministriju un Labklājības ministriju pārstāvji piedalījās pētījumu plānošanā, rezultātu analīzē un skaidrošanā. Projekta ietvaros vietējie darba dzīves kvalitātes eksperti un sociālie partneri izveidoja darba grupas.

Pirmais Darba dzīves barometra pētījums par darba dzīves kvalitāti Baltijas valstīs iznāca 1999.gadā. Dati par darba dzīves kvalitāti Igaunijā ir pieejami arī par 1996.gadu. 2002.gadā iegūtos rezultātus par darba dzīves kvalitāti Baltijas valstīs var salīdzināt ar rezultātiem, kas tika iegūti iepriekšējos gados. Tieši tāpēc pastāv laba iespēja kontrolēt pārmaiņas darba dzīves kvalitātē. Pētījuma galvenais uzsvars – pārmaiņas, kas notikušas darba dzīves kvalitātē, sākot no 1998.gada beigām līdz 2002.gada sākumam. Pētījumā tiek piedāvāta arī darba dzīves kvalitātes nākotnes prognožu analīze.

Pētījums dod labu iespēju salīdzināt notikušās pārmaiņas Baltijas valstīs, kā arī atsevišķos gadījumos salīdzināt pētījumā iegūtos rezultātus ar rezultātiem Somijā līdzīgā jomā. Pirmajā brīdī šķiet, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir ļoti līdzīgas sava starpā; atšķirības kļūst redzamas tad, kad tiek apskatīta katras valsts darba dzīves kvalitātes attīstība atsevišķi. Valstu atšķirības nosaka kā vēsturiski un ģeogrāfiski faktori, tā arī atšķirīgas politikas vadlīnijas un lēmumi, kas nosaka darba dzīves kvalitāti katrā valstī. Ir jāatzīmē, ka visas trīs Baltijas valstis vēlas iestāties Eiropas Savienībā. Šis lēmums atstāj uz visām trim valstīm lielu iespaidu – ir jārisina jautājumi, kas attiecas uz likumdošanas procedūrām un darba līgumiem, kas, savukārt, ietekmē darba dzīves kvalitāti. Katrai valstij šīs problēmas ir jārisina patstāvīgi.

Pētījuma priekšmets ir gan algotie darbinieki, gan uzņēmēji vecumā no 16 līdz 64 gadiem, kas dzīvo Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Pētījums tika veikts, vadoties no parasta darbinieka redzespunkta. Darbinieki intervēšanai tika izvēlēti nejauši un Igaunijā tie bija 900 cilvēki, Latvijā – 904 cilvēki un Lietuvā – 909 cilvēki. Intervēšana notika pēc respondentu dzīves vietas.

Intervijā izmantotā aptaujas lapa tika sastādīta sadarbībā ar projekta pētniekiem un darba dzīves kvalitātes ekspertiem no pētījumā iesaistītajām valstīm. Intervēšanu un pētījuma datu izvērtēšanu katrā valstī veica tirgus pētījuma institūti. Pētījuma pagaidu rezultāti tika prezentēti darba grupu sanāksmju laikā. Ļoti svarīgas bija arī diskusijas par „jaunākajiem” rezultātiem, kas palīdzēja saprast un izskaidrot dažādus jautājumus.

Pētījums sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā tiek apkopotas esejas, ko ir uzrakstījuši vietējie eksperti par katru no Baltijas valstīm. Eseju mērķis bija dot vispārīgu priekšstatu par pētījumā iesaistītajām valstīm. Otrā pētījuma daļa ietver Darba dzīves barometra rezultātus, kas balstās uz aptaujas datiem. Pētījums sastāv no desmit daļām: arodbiedrības un to darbība, darba samaksa un iztikas līdzekļi, darba laiks un darba līgumi, stresa faktori, algoto darbinieku iespējas ietekmēt viņu pašu darbu, apmierinātība ar darbu, teledarbs (telework) un informācijas tehnoloģijas darba dzīvē, ar darbu saistīta apmācība, uzņēmumu attīstība, kā arī pašreizējās darba dzīves kvalitātes tendences un nākotnes prognozes.

Ir vēlreiz jāatzīmē, ka pētījums attiecas tikai uz darba dzīves kvalitāti un pārmaiņām tajā. Atrašanās ārpus darba dzīves sfēras darbiniekiem visās trīs Baltijas valstīs ļoti bieži nozīmē grūtus ekonomiskus apstākļus. Pamatojoties uz interviju rezultātiem, tika secināts, ka algoto darbinieku starpā nestabilitātes sajūta par savu darbu ir vērojama ļoti bieži un darba zaudēšana viņiem nozīmē lielas problēmas attiecībā uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu sev un savai ģimenei.

Neskatoties uz to, ka Igaunijai, Latvijai un Lietuvai starta pozīcijas bija līdzīgas, sociālās politikas lēmumi, kas tieši vai netieši ietekmē darba dzīves kvalitāti, padarīja šis valstis ļoti atšķirīgas savā starpā. Pētījuma mērķis nebija, pamatojoties uz Baltijas valstu salīdzināšanas rezultātiem vai Somijas rezultātiem, izstrādāt kādu no konkurētspējīgiem attīstības scenārijiem. Pētījuma mērķis bija izraisīt diskusiju par darba dzīves kvalitātes faktoriem, kā arī piedāvāt uzticamu un salīdzināmu informāciju diskusijai.

Somijas pētnieki uzskata, ka pētījumiem par darba dzīves kvalitāti nākotnē būs lielāka nozīme Baltijas valstīs. Piemēram, viens no šādu izmaiņu iemesliem varētu būt priekšrocības samazināšana, ko nodrošina zems darba samaksas līmenis kādā valstī.

Apskatot galvenās Baltijas valstu attīstības tendences darba dzīves kvalitātē, tika konstatēti katras valsts dažādie attīstības ceļi. Pēdējo gadu laikā Igaunijā attīstības tendences bija ļoti vienmērīgas un stabilas, kas kopumā tika vērtētas pozitīvi. Attīstība tika vērsta uz darba dzīves „normalizāciju”. Tas nozīmē, ka samazinājās pārmērīgi garo darba stundu un, tādējādi, arī virsstundu skaits; to darbu skaits, kas tiek padarīti par „slēpto” ienākumu; aizkavēšanās darba samaksas izmaksās; atšķirība starp vīriešu un sieviešu darba samaksu. Par problēmām liecina darbinieku mazas iespējas ietekmēt viņu pašu darbu.

Pēdējo gadu laikā Latvijā pārmaiņas darba dzīvē bijušas relatīvi nelielas. Arodbiedrības Latvijā joprojām ir vairāk izplatītas, nekā Igaunijā un Lietuvā, kaut arī vērojama arodbiedrību skaita un to aktivitātes samazināšanas tendence. Garas darba nedēļas joprojām ir privātajā sektorā, un situācija pēdējo gadu laikā nav daudz mainījusies. Nopietnas pārdomas rada situācija darba attiecību noformēšanā. Tikai nedaudz vairāk par pusi no algoto darbinieku skaita noslēguši rakstiskus darba līgumus uz nenoteiktu laiku, lai gan tam būtu jābūt saskaņā ar Darba likumu. Jau 1998.gadā šī proporcija bija manāma no visām pētījumā iesaistītajām Baltijas valstīm, pašreiz šis skaits ir vēl mazāks. Pieaudzis arī dažādu konfliktu skaits darba vietās, bet apmierinātība ar darbu ir gluži laba, turklāt darbinieki uzskata, ka viņiem ir labas iespējas ietekmēt viņu pašu darba uzdevumus.

Pēdējos gados Lietuvā darba dzīvē notikušas lielas pārmaiņas. Kaut arī ir secināts, ka darba dzīves kvalitātes attīstība dažos gadījumos bija pat pretrunīga. Privātajā sektorā strādājošas sievietes novērtē savu darba dzīvi kā grūtu un problēmām pilnu. Lielākā apmierinātība ar darba dzīvi ir valsts sektora darbinieku starpā. Starpības starp vīriešu un sieviešu darba samaksu samazināšanās, iespējas algotiem darbiniekiem ietekmēt viņu pašu darbu, kā arī pareizu darba attiecību noformēšanu var vērtēt kā pozitīvu faktoru darba dzīves kvalitātes attīstībā Lietuvā. Garas darba stundas privātajā sektorā, neapmaksātas virsstundas, aizkavēšanas darba samaksas izmaksās, kā arī darba intensitātes pieaugums un ar darbu saistītu apmācību skaita samazināšanās ir vērtējamas kā problēmas darba dzīves kvalitātes attīstībā.

LATVIJA

Vairākos darba dzīves aspektos Latvija veikusi progresu pareizā virzienā un agrāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Ir arī jāatzīmē, ka pārmaiņas darba dzīvē kopumā ir bijušas nelielas un dažās jomās situācija palikusi nemainīga. Šī ir interesanta parādība, īpaši ņemot vērā Latvijas lielo (politisko) pārmaiņu un neskaidrības periodu, kas neliecina par stabilitāti, piemēram, vienpadsmit gadu laikā Latvijā bija desmit valdības.

Dalība arodbiedrībās ir izplatītākas nekā pārējās Baltijas valstīs. Tika secināts, ka pēdējo gadu laikā arodbiedrību kustības aktivitāte ir mazinājusies. Piederību pie arodbiedrībām Latvijā nenosaka nacionalitāte, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas. Apvienošanās arodbiedrībās kā latviešu, tā arī krievu tautības cilvēku starpā ir vienādā līmenī. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, katrs piektais darbinieks ir arodbiedrības biedrs. Visās Baltijas valstīs arodbiedrības ir tipiskākas valsts sektorā, nekā privātajā sektorā.

Pētījuma eksperti uzskata, ka arodbiedrību kustība ietekmē tās biedrus. Tika secināts, ka arodbiedrību biedra vidējā darba samaksa ir lielāka, nekā līdzīga amata darbiniekam, kurš nav arodbiedrību biedrs. Darba samaksas attīstības tendence Latvijā kopumā ir vērtējama pozitīvi. Cita pozitīva parādība ir starpības samazināšanās starp vīriešu un sieviešu darba samaksu dažos pēdējos gados, jo darba samaksas atšķirības vīriešu un sieviešu starpā Latvijā ir līdzīgā līmenī, kā Igaunijā, (30%).

Garas darba dienas joprojām ir privātajā sektorā. Tā kā 38% valsts sektorā strādājošo darbinieku ir arodbiedrību locekļi, faktiskais vidējais darba stundu skaits nedēļā ir ļoti tuvu Darba likumā noteiktajam – 40 stundām. Turpretim privātajā sektorā arodbiedrību biedru skaits ir neliels un darba stundu skaits nedēļā līdz ar to ir lielāks par 40 stundām. Privātajā sektorā strādājošie vīrieši vidēji nedēļā nostrādā gandrīz 48 stundas, bet sievietes – 45 stundas. Tāpēc šajā jautājumā starpība starp valsts un privāto sektoru ir pamanāma. Tādējādi, virsstundu darbu biežāk veic privātā sektora darbinieki un bieži vien šādi virsstundu darbi netiek apmaksāti. Šī tendence ir vērojama pārvaldes personāla vidū, kas, ir dabiska un bieža parādība arī citās valstīs. Attiecībā uz vadītājiem ir jāatzīmē, ka minēto darbinieku atbildības līmenis un garās darba dienu stundas tiek ņemtas vērā, nosakot šo darbinieku darba samaksu. Problēma galvenokārt ir ar zemā un vidējā ienākuma līmeņa algotiem darbiniekiem – vienkāršo personālu, kas izstiepj savas darba dienas stundas bez atsevišķas kompensācijas par to. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, katrs piektais darbinieks normālā darba nedēļā veic neapmaksātu virsstundu darbu.

Attiecībā uz darba līgumiem Latvijā darba tirgus situācija izraisa pārdomas. Tikai 30% no aptaujātiem darbiniekiem ir rakstiski darba līgumi uz noteiktu laiku. Arī iepriekšējā pētījumā darbinieku skaits, kuriem bija rakstiski darba līgumi uz noteiktu laiku, bija lielāks, nekā Igaunijā un Lietuvā, un šai tendencei ir tieksme pieaugt. Netipisko darba noformēšanas vienošanos skaits pret standarta darba līgumiem ir pamanāms. Apmēram pusei no Latvijas darbiniekiem (44%) viņu darba attiecības ir citādas nekā parastās, kas uz pastāvīgu laiku noslēgtas rakstveidā. Šis īpatsvars ir izteikti lielāks, nekā tas ir Igaunijā un Lietuvā. Saistībā ar to ir daudz neprecizitāšu un pat pretlikumību. Pamatojoties uz respondentu atbildēm, tika secināts, ka no desmit darbiniekiem vismaz viens nav noslēdzis rakstisku darba līgumu, lai gan tam būtu jābūt noslēgtam saskaņā ar Darba likumu. Arī šai tendencei ir tieksme pieaugt.

Vēl viena lieta, kas arī ir saistīta ar neprecizitātēm un pretlikumībām, ir „ēnu” ekonomika, proti, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Nav iespējams precīzi noteikt, cik plaši izplatīta ir šī parādība. Vairāk nekā viena piektdaļa no aptaujātiem darbiniekiem atzinās, ka saņem „slēptos” ienākumus jeb algu “aploksnē”. Minēto darbinieku skaits ir aptuveni divreiz lielāks, nekā tas ir Igaunijā un Lietuvā, un šī tendence ir pieaugusi kopš iepriekšējā pētījuma laikiem. Iespējams, ka šāda veida „piepelnīšanās” relatīvais svars ir lielāks, nekā tas ir atspoguļots respondentu atbildēs. Šī problēma tika aktualizēta masu saziņas līdzekļos, arī valdība ir mēģinājusi to atrisināt. Tika mēģināts ierobežot korupciju, piemēram, ar likumdošanas palīdzību un atsevišķu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi. Pētījuma eksperti uzskata, ka ekonomiski pretlikumīga darbība ir tā saucamās „vietējās paražas”, kas rada nopietnas problēmas. (sk. arī „Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: korupcija un pretkorupcijas politika 2002”).

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem tika secināts, ka uzņēmēji Baltijas valstīs nav īpaši vēlējusies investēt līdzekļus savu darbinieku apmācībā, tāpēc Baltijas valstīs tikai nelielam darbinieku skaitam ir pieejama ar darbu saistīta apmācība. Pēdējo gadu laikā tikai viena ceturtdaļa no visām strādājošajām sievietēm un viena piektdaļa no strādājošajiem vīriešiem ir apmeklējuši ar darbu saistītas apmācības vai kursus, kurus daļēji vai pilnīgi apmaksājis darba devējs. Tikai 15% no privātā sektora darbiniekiem pēdējo gadu laikā ir apmeklējuši ar darbu saistītas apmācības. Apmācību vidējais ilgums parasti ir 6 – 7 dienas.

Kopumā, Latvijas darbinieki uzskata, ka viņiem ir labas iespējas ietekmēt viņu pašu darba uzdevumus. Puse no aptaujātajiem darbiniekiem raksturo šādas iespējas kā ļoti labas un labas. Ņemot vērā iepriekš minēto, pētījuma eksperti uzskata, ka darba dzīve Latvijā ir demokrātiska, bez īpašām atšķirībām starp valsts un privātajā sektora algotiem darbiniekiem, vīriešiem un sievietēm, kā arī dažāda vecuma grupu darbiniekiem. Iespējas ietekmēt pašu darba uzdevumus Latvijas darbiniekiem ir labākas, nekā darbiniekiem pārējās Baltijas valstīs, un šai tendencei ir pozitīva attīstība.

Apmierinātība ar darbu ir nedaudz samazinājusies, salīdzinot šos rezultātus ar iepriekšējā pētījuma rezultātiem. Lielākā aptaujāto darbinieku daļa novērtē atmosfēru darba vietās un solidaritāti kolēģu starpā kā labu, bet šī daļa nav tikpat liela, kā tā bija iepriekš. Rezultātu var izskaidrot ar to, ka visāda veida domstarpības un konflikti darba vietās kļūst plašāk izplatīti un pēdējo gadu laikā to biežums ir palielinājies. Viena ceturtdaļa no darbiniekiem apgalvo, ka viņu darba vietās starp priekšniekiem (vadītājiem) un viņu padotajiem ir daudz vai samērā daudz konfliktu. Konkurence darbinieku starpā arī ir pastiprinājusies un noved pie domstarpību palielināšanās darbinieku starpā. Biežas domstarpības un atsevišķu darbinieku neapmierinātība ar darbu nenozīmē, ka darbinieki ir zaudējuši darba nozīmīguma apziņu. Vairāk nekā puse no darbiniekiem ir sapratuši, ka tagad darbam ir lielāka nozīme, nekā agrāk. Latvieši savā vērtēšanā ir daudz pozitīvāki, nekā krievu tautības respondenti.

PAMATREZULTĀTU KOPSAVILKUMS